Ir brīži, kad apstāties gribas man
Un izslēgt it visu, kas apkārt man skan
Kāds nezināms spēks mani zemē gāž-
Es jūtu, ka krītu un kļūstu vājš
Es klusītēm zemei pieglaužos
Tās priekos un sāpēs es ieklausos
Es dzirdu kā sirds lēnām pukstēt tai beidz
Un jūtu kā dzīve prom pamazām steidz.

Mani izlaidiet
Acis atsieniet
Ar to, ka es esmu man vien nepietiek
Durvis atveriet ceļā nestāviet
Līdz ar vējiem kopā mani palaidiet!

Dažreiz es nezinu kādēļ tā
Ka ir kāds, kurš smejas,
Bet kādam tas sāp
Es brīnos par visu šai pasaulē,
Bet atbildes nav ja tās nemeklē.

Mani izlaidiet
Acis atsieniet
Ar to, ka es esmu man vien nepietiek
Durvis atveriet ceļā nestāviet
Līdz ar vējiem kopā mani palaidiet!