Dienas kā dienas,
tik elpas nepietiek,
un kā četras sienas
tās nepieviļ- tās vienmēr kaut ko vairāk zin.
Nenosauktas vārdā,
tās aiznes mani tālāk
un izmētā pa krāsām it visur,
bet sauli jānotur.

Un ieklausies, ja līst,
kā putni metas debesīs-
tiem vienmēr jābūt tuvāk lietum,
jāredz, kā tas dzimst.

Bet,kad paliks tik miers,
miglā pārvērties,
varbūt vēlāk sāpēs,
varbūt kāds ko prasīs.
Kad paliks tik miers,
centies sauli nenoskriet-
pārāk karsti.
Sirds sadeg neparasti...

Un kā no jauna
aiz ziemas paslēpies,
mans prāts kā neprātīgs kliedz.
Bet tā biji tu, kas teica man :"Bēdz!"
Un visām ceļa zīmēm,-
tas neko nenozīmē,-
tās tālāk sauc.
Un brīžiem pat liekas,
ka no elpas
tavas leduspuķes uzziedēs.