Mans draugs mēs ar Tevi
Dzīvojam Latvijā
Mēs bieži nesaprotam
Bet mums tā ir vienīgā
Tu mosties ar Latvijas rītu
Ej gulēt, kad saule riet
Tu vari aizbraukt tālu
Bet no Latvijas Tev neaiziet

Septiņsimt gadus vācieši nāca
Krievi, zviedri, lai nospiestu mūs
Uz ceļiem
Bet latvieši nesalūzt
Nesalūzt jo mīl šo zemi
Cer mājās atgriezties
Satikt savus mīļos
Rīgas lidostā nosēsties

Uzliec roku man uz pleca
Uzliec roku sev uz sirds
Lai kur Tu arī dotos
Latviju Tev neaizmirst

Tagad par tiem grūtajiem laikiem
Man ir sagatavots viens stāsts par to
Lūdzu ieklausieties, ieklausieties 
nepārtraucot
Tūkstošs deviņsimti četrdesmit sestā gadā
Skaistā rītā pavasarī
Atnāca ādas mēteļos vīri
Pie mana vectēva, teica - jānāk līdz
Gandrīz veselu gadu
Viņš stūra mājā mocījās
Viņš teica - Latvija būs brīva
Un ne no kā viņš nebaidījās
Iznāca ārā, bija piedzimusi meita
Nebija no kā izdzīvot
Viņš teica - es to visu nevarētu
Savu Latviju nemīlot

Uzliec roku man uz pleca
Uzliec roku sev uz sirds
Lai kur Tu arī dotos
Latviju Tev neaizmirst