ir galīgs vakars – meitene dzied klusi
laiks iekšas griež uz nez jau kuro pusi
tā uzpīpē jo [bad word] par dziļo kāsu
ir viņas dzīve zaudējusi krāsu

ar rāmu viltu pulkstenis dzen laiku
zied akvārijs pilns nosprāgušu haiku
visapkārt bezgalīgi smēķu dūmi
sev aci izņem meitene kā plūmi

ar atlikušo izņemtajā raugās
kā nekad nesatiktā dzīves draugā
ir galīgs vakars – abas pamirkšķina
un nedzied vairs jo pilna rīkle svina

kāds puisis streipuļo pa trotuāri
tam neredzamas dzeloņdrātis pāri
un plecos spārni slapji salauzīti
bet meitene to pasauc kā par spīti

viņš acīm meklē – kas to pūlas biedēt
sauc meitene – kāp augšā spārnus dziedēt
ir galīgs vakars – puisis atbild vārgi
bet viņai kritušie vēl vienīgie ir dārgi

tā viņu apkops nomazgās un glāstīs
vēl pasaku par nākamību stāstīs
tad abi uzpīpēs un bezgalīgi klusēs
jo beidzies viss kaut dzīve tikai pusē

ak iztēle kas māņus uzbur klusi
stāv meitene nevienu nesaukusi
ir galīgs vakars – tāpat dungo viņa
es padodos… un nomirst sirdsapziņa

laiks piecelties un spārnus savicināt
jā – pēdējais jo rīt… kas to var zināt
aiz loga upe akmeņi peld tajā
šai novakara stundā septītajā