stāsti nu man,
kas tev uz sirds!
redzu, ka tev jāpalīdz
izaugt vai bēgt,
stāties vai lēkt.
domas kā odi, tās dīc.

attopos viens spoguļos,
brīnos, jo tas esmu es.

bērniņš aiz stūra raud.
kāpēc gan mums dzīvē tik daudz
tiek liegts vai vēl neatļauts?
tu centies, bet tomēr tu audz.

paklupis laiks...
klusums, tad smaids
lēni pār lūpām man slīd.
noziedēs nakts,
uzplauks tad rīts,
došos tam bērniņam līdz.
apskatos, viens spoguļos
smaidu, jo tas esmu es.

bērniņš aiz stūra tā smej.
tu atkal pār akmeni ej,
un bēda, zem tā palikta,
tur paliks uz mūžu - lūk, tā!
nopūšos, acīs tāds miers.
spoguļiem taču vienalga...