Debesskrāpju spīts liek mākoņiem plīst,
Putna lidojums tos atkal ver ciet.
Zvaigžņu izmisums, kad viņas krīt mirt,
Stāsta man, ka mums dzīvot nav pienākums.
Un es cenšos uzmodināt brīvos,
Lai dzīvos sameklē.

Un debesjums
Tik pilns ar mums!
Tik neprotam
Lidot vairs kā pirms tam.
Kurš atradīs,
Kur slēpjas rīts?
Kurš atbildēs, jaunu dienu kā sākt?

Dienas piemānīts un nakts atraidīts
Alvas zaldātiņš klusi deg neatzīts.
Viņa izmisums – tik balta kā guns
Stāsta man, ka mums mīlēt nav pienākums.
Un es cenšos uzmodināt brīvos,
Lai dzīvos sameklē. 

Un debesjums
Tik pilns ar mums!
Tik neprotam
Lidot vairs kā pirms tam.
Kurš atradīs,
Kur slēpjas rīts?
Kurš atbildēs, jaunu dienu kā sākt?

Dod roku, lai viss,
Kas bijis un būs,
Ir dienvidu vējš, kas ledājus dzēš.
Mums jānokļūst tur,
Kur atlanti tur sev pasauli plecos,
Kur sākums.

Un debesjums
Tik pilns ar mums!
Tik neprotam
Lidot vairs kā pirms tam.
Kurš atradīs,
Kur slēpjas rīts?
Kurš atbildēs, jaunu dienu kā sākt?

Dienu kā sākt?