Es redzēju sapnī, kā Zālamans
Liek roku uz pleca man:
Savs laiks tev vēl jāizkaļ.

Pasteidzies,

Jo
neesi tu jauns un skaists.

O, vareni, vareni, Zālaman,
Šie vārdi kā sudrabs skan.
Bet es no tiem izkalšu pakavus
Savam jaunības kumeļam.

Kaut arī tu teici, nav laika vairs daudz,
Man nav ko nožēlot, Zālaman,
Par mani lai draugiem atmiņas zūd,
Ka tik tas kumeļš nepaklūp.

Lai tik tas melnis ar trakajām krēpēm
Pēc manis vēl dzirkstit šķīļ.
Un kad no dzelžiem viņš būs reiz brīvs,
Būšu atkal es dzīvs.