Lejā pie kājām man pilsēta urdz,
Krāsaini uguņi virmo un laistās,
Trokšņi vienveidīgā dūkoņā saistās,
Kamēr nāk rītausmas starpbrīdis garš,
Kamēr nāk rītausmas starpbrīdis garš.

Mēness, mans draudziņš gar logu man slīd,
Zvirbuļi, dūjas pie manis nāk iekšā,
Vasarā skaisti mirdz dārzi, un ziemā
Jumti kā sniegoti kalngali spīd,
Jumti kā sniegoti kalngali spīd.

Septītā stāvā ir miteklis mans,
Maziņa šauriņa jumtistabiņa.
Tomēr it omulīgs jūtos es viņā,
Kā citkārt, kad kalnā viens biju es gars.

Mākoņiem līdzi, kas aizlīgo, tur
Laižos es pasaules tālēs un brīvē,
Laime man spīd pašā dvēseles dzīlē,
Brīnišķas ainas, kas iztēlē bur,
Brīnišķas ainas, kas dvēselē bur.

Septītā stāvā ir miteklis mans,
Maziņa šauriņa jumtistabiņa.
Tomēr it omulīgs jūtos es viņā,
Kā citkārt, kad kalnā viens biju es gars.

Septītā stāvā ir miteklis mans,
Maziņa šauriņa jumtistabiņa.
Septītā stāvā ir miteklis mans,
Maziņa šauriņa jumtistabiņa.