Trīsreiz spers zibens šonakt,
Pārbīsies, noslēpsies rīts.
Prom arvien tālāk un tālāk
Tavu mulsumu vējš aiznesīs.

Iztrenkās miegainās ēnas.
Zvaigznes kamolā savērs un drīz
Tavu kautrību, lēnību manu
Kvēlā neprātā pārvērtīs!

Un kad jautāsi: "Kur ir tie vārdi,
Tā mīkla, ko solījies teikt?",
Vējš aiznesīs debesīm pāri
Manu skumjo un mokošo: "Hei!"

Vai Tu zini mana mīļā
Kāpēc vienmēr jābūt tā?
Kad krīt mēness jūrā dziļā
Man par Tevi jādomā!"