О последнем листе

Dzīvoja reiz lapa zarā,
Dzīvoja tā visiem garām –
Arī sev, arī sev.
Alkdama pēc zvaigznēm kāri,
Dzīvoja tā lapām pāri –
Arī sev, arī sev.

Skaties, ceļiniek: tur augstu, augstu gaisā,
Staigā ziemelis un māsas lapas kaisa.
Viņš jau nežēlos, viņš metīs tieši sārtā
Lapas dzeltenās un lapas tumši sārtās.

Nemanot tā mūsu lapa,
Nemanot par zvaigzni tapa –
Arī tu, arī tu.
Nemanot tā zemē krita,
Sadegot tur pat, kur citas –
Arī tu, arī tu.

Skaties, ceļiniek: tur augstu, augstu gaisā,
Staigā ziemelis un māsas lapas kaisa.
Viņš jau nežēlos, viņš metīs tieši sārtā
Lapas dzeltenās un lapas tumši sārtās.

Tumši sārtās, tumši sārtās, tumši sārtās…

Жил однажды лист на ветке,
Жил, и ему ни до кого не было дела –
И до себя, и до себя.
Лист очень сильно хотел стать звездой,
Жил он от листьев в стороне –
И от себя, и от себя.

Смотри, путник: там высоко, высоко в воздухе
Гуляет северный ветер и гоняет листья-сёстры.
И он не пожалеет, он бросит прямо в костёр
Листья жёлтые и листья тёмно-алые.

Незаметно тот наш лист,
Незаметно стал звездой, –
И ты, и ты.
Незаметно он на землю упал,
Сгорая там же, где и другие –
И ты, и ты…