Mēs esam pieauguši, bet kopā darām muļķības savas,
Es Tevi cienu, tāpēc acu priekšā uztīt ir kauns.
Paldies spēkam, kas uzturēja pie dzīvības Tavas,
Klade pilna ar mums, man liekas, ka līniju par daudz.
Guļam un nebaidāmies, ka rīt no rīta piecos ir darbs,
Ja celsies Tu, kas to lai zin, varbūt, ka piecelšos ar.
Nē, nē, Tu jauc, man nevajag neko vairāk par Tevi
Mūsu četri stiprie gadalaiki, kas mainās kā zeme. 
Ar balto [bad word] un gredzenu, jā, Tu izskaties skaista,
Es Tevi mīlu par neko, pat ja izprast ir bail. 
Man patīk skatīties kā guli un celies man blakus,
Vēlie vakari pie filmām, kuras neliec Tu pati.
Ko, bet ko lai padara, kad atkal sēžu savā nodabā 
trinot dūres,
Tu par sīkumiem atkal jau brēc un es pieminu Tev vecās 
kļūdas..

Stāstīt, to visu, ko nevar mums rādīt
Man tas paliek pie sirds, it kā trāpītu,
Kāds, kas šauj un tad tēmē tik prātīgi
Un paliekam divatā.. 

Ar laiku Tu sāc melot man un izvairīties,
Kad Tu dzirdi kā tas skan, Tu sāc izmainīties. 
Ja man ir jāizvēlas nākotne, pagātne, tagadne,
Kāpēc jāpārceļ uz citu dienu, ja sanāk man tagad.
Negribu domāt par citām, ja Tu dari mani laimīgu,
Es paņēmu pauzi no visa, bet Tu vari mani gaidīt. 
Tik daudz strīdu, kuriem jēgas nebija un nebūs nekad,
Kad es tur stāvēšu, bet nekā, Tu jau nebūsi turpat.
Man ir prieks, kad esi blakus, tikai nemelo man
Neredzēt to, ka Tu paliec, es to nevēlos gan.
Dienas beigās lasi īsziņas pie tējas krūzes,
Dienas beigās sāku saprast to, ka Tev sejas trūkst.
Es neesmu tas, kas ātri padosies, kas kritīs ceļos, 
Vienīgi pasaki man vienu, vai Tu nāksi dejot.
Tik daudz nedrošības sirdī, bet to kompensē Tu
Ja man ir jākrīt, esmu gatavs tik aiz Tevis klupt!

Tu man iemācīji mainīties, iet līdz galam,
Jā, mīlēties un strīdēties ir mūsu talants!
Un tad aizmiegam mierīgi viens uz otra,
No rīta atkal mēģinām salabt...