Es vaicāju viņiem par to,
Ko oieņmets dēvēt par laiku,
Un dzirdu - viņi smej:
Nav laika, sauc viņi, nav laika.

Un dzirdu - viņi smej:
Nav laika, nav laika.

Varbūt es esmu tāds tikai viens,
Kam laika ir gala pārpārēm,
Tāpat, kā tas ir,
Taureņiem, kaijām un spārēm.

Bet varbūt nemaz nav vērts
Pavēstīt mūriem un sienām,
Ka laiks ir bez gala un ka nevienam
Nav tā, kā man vienam.

Vai pasaulē ir kaut kas tāds,
Kam tu ar dvēseli ļautos,
Nerēķinot neko,
Par brāli es, piemēram, kautos.

Nerēķinot neko,
Nerēķinot neko,
Par brāli es, piemēram, kautos.

Par laimi es nemāku teikt,
Par likteni tik vien jausmas,
Ka zinu man paredzēts viss,
Ieskaitot, protams, šausmas.

Zinu man paredzēts viss,
Zinu man paredzēts viss,
Zinu man paredzēts viss.

Vēl daži vārdi par to,
Ko pieņemts dēvēt par mīlu -
Par tēviju varētu mirt,
Bet par tevi es gribētu dzīvot.